Kā es nefinišēju CCC

No CCC ultras es biju pārbijies jau krietni, pirms vēl tiku līdz startam. Sapnis par dalību prestižākajās pasaules taku skriešanas sacensībās mani vajāja kādus gadus desmit. Tiesa, mūsdienās ne katrs tirliņš ar 350 EUR kabatā var tā vienkārši samaksāt un nostāties uz starta līnijas. Lai tiktu līdz maksāšanai, iesākumā ir jākvalificējas, finišējot līdzvērtīgas sacensības un pēc tam vēl jāspēj izvilkt laimīgo lozi loterijā. Pēdējos desmit gados tādu samaksāt gribētāju ir saradies daudz, līdz ar to skriešana CCC ir kļuvusi par privilēģiju vien 2 000 izredzētajiem. Vidējā konkurence loterijā ir trīs ar pusi gribētāju uz vienu laimīgo lozi. (Es gan izmanījos tikt bez biļetes, taču šis stāsts nav par to.)

Kad saulainā augusta otrdienā kopā ar dēlu Remu ierodamies Šamonī, varētu domāt, ka mēs steidzam baudīt Alpu kūrorta brīnišķo atmosfēru, priecāties par skaisto Monblānu, apbrīnot ledājus, 1908. gadā būvēto kalnu vilcieniņu, vietējo baznīcu, kuras vitrāžās alpīnisti attēloti svēto kārtā, kā arī baudīt Savojas virtuves pārbagātību.

Diemžēl mans prāts šajā brīdī ir aizņemts ar domām par tuvojošos startu un neko citu apkārt neredz, tādēļ šie baudījumi mums iet secen. Man nav miera, nezinu, kur likties, un apkārtējā vide manu satraukumu tikai palielina. Šamonī ieliņas ir pārpildītas ar tūkstošiem skrējēju un viņu līdzjutējiem. Cilvēku pūļi ar gavilēm finālā sagaida sacensību finišētājus. Uz katra soļa te jūtams taku skriešanas trakums, galu galā nedēļas laikā notiek astoņas sacensības dažādās distancēs, startē 10 000 skrējēju un katru dienu finiša līnijā ir jauni finišētāji, līdzjutēji un nerimstošas gaviles.

Es pie katras iespējas ēdu to, ko francūži bravūrīgi nodēvējuši par pastu, un domāju, ka visai cilvēcei būtu labāk, ja itāļi to Francijā nemaz nebūtu ievazājuši. Manas sajūtas atgādina pirmo mīlestību, kas nāk kopā ar bailēm par iespējamo zaudējumu. Galvā bez apstājas zvana visi bezjēdzīgie ultramaratona jautājumi: vai man sanāks? Kādas ir manas izredzes finišēt? Kas notiks, ja es izstāšos? Vai vemt ir labāk nekā nevemt? Vai krampji ir obligāti?

CCC distances kopējais garums ir 101 km un augstuma starpība ir 6 100 metru. Abreviatūra, kura liek katra taku skrējēja sirdij sisties straujāk, ir saīsinājums no triju Alpu kūrortu pirmajiem burtiem: Courmayeur–Champex–Chamonix. Katrs no tiem atrodas savā valstī – Itālijā, Šveicē un Francijā. Šī svētā trīsvienība veido skrējiena maršrutu pretēji pulksteņa rādītāja virzienam apkārt Monblānam ar startu Courmayeur un ļoti kāroto finišu Šamonī.

Lai visi izredzētie loterijas uzvarētāji kopā ar pašaizliedzīgajiem atbalstītājiem nokļūtu uz savu sapņu startu, organizatori ir parūpējušies par vairākiem lielajiem autobusiem. Sacensības startē deviņos no rīta, taču transfērs no Šamonī izbrauc jau sešos. Mēs ar Remu paklausīgi sēžam busā un pastorāli lūkojamies, kā sīkais lietutiņš sola neaizmirstamu dienu. Līst gan Šamonī, gan Courmayeur, un atkrīt minēšana, vai gadījumā Monblāna tuneļa otrā pusē nebūs labāks laiks. Nebūs.

Esmu ļoti pateicīgs Remam par atbalstu startā. Mans pulss ir sasniedzis anaerobo slieksni, un pēc pieredzes zinu, ka kristies tas sāks labi, ja pēc 3. kilometra. Rems šajā brīdī man ir neaprakstāms atbalsts un ar sev neierastu pacietību piecieš nerunīgo tēti.

Blondā igauņu meitene ar divām bizītēm, kurai palīdzējām uzmaukt galvā melno miskastes maisu lietus pončo vietā, pateicībā padalās ar ziņu, ka organizatori ir palielinājuši trases garumu. Zemes noslīdējuma dēļ Šveices pusē trasē ir izmaiņas, un līdzšinējā 101 kilometra un 6 100 augstummetru vietā plānotais distances garums ir 108 kilometri un 6 800 augstummetri. Salīdzinājumam: ja restorānā desmit procentu dzeramnaudu uztveru kā diezgan ierastu lietu, tad distances pieaugumu par desmit procentiem izjūtu kā personīgu apdraudējumu. Esmu pārliecināts, ka eksistē korelācija starp distances garuma pieaugumu un pulsa pieaugumu nepieredzējušu ultramaratonistu izlasē.

Līdz startam vēl trīs minūtes un es gaidu ikoniskās Vangeļa Paradīzes iekarošanas skaņas, ar ko man asociējas UTMB distanču starti. Ātri vien uzzinu, ka šīs fanfaras ir paredzētas tikai garākās distances skrējējiem un man tādas pagaidām nepienākas. Lai vai kā, pūlis beidzot ir sakustējies, es izmisumā dodu buču Remam un esmu distancē. 

Ar pirmajiem soļiem es ieinteresēts vēroju savas mikrotraumas – pirmais iesāpas kreisais hamstrings, tūlīt pēc tam pievienojas labais. Kreisais adduktors un labais celis sāk sāpēt nedaudz vēlāk. Es varu tikai brīnīties par sevi, ka šoreiz esmu pamanījies startēt bez iesnām. Esmu novērojis, ka reģistrēšanās ultramaratonam nekavējoties uzrāda visas mikrotraumas. Savā ziņā tas ir pat labi, jo nav lieki jātērē nauda, lai tās diagnosticētu pie ārsta.

Distances sākumā vienīgais glābiņš no stresa ir disciplīna. Sekoju trenera Andra un sava drauga Guntara padomiem – netrakot startā un uzturēt tādu piepūles līmeni, lai brīvi varu kustēties vismaz 24 stundas. Tieši šis ir laiks, kurā biju plānojis finišēt, līdz uzzināju par organizatoru sazvērestību ar trases pagarināšanu.

Trases pirmie 10 kilometri priecē ar nepārtrauktu kāpumu, kopumā 1 500 augstummetriem, kas ir līdzvērtīgi 18 Siguldas Ziediņkalniem. Šo kāpumu kā Golgātu raksturoja visi mani paziņas, taču es laikam eju tik lēni, ka īsti pat nepagūstu sajust man paredzētās ciešanas. Ķermenis pa šo laiku ir iegājis ritmā un samierinājies ar savu likteni.

Pat nepamanu, kurā brīdī un kā tas notiek, taču līdz 20. kilometram ir pazudušas visas manas mikrotraumas un kopā ar tām arī mēnešiem ilgušais stress. Es sevi pieķeru, skrienot ar platu smaidu sejā un laikā no 20. līdz 70. kilometram esmu pa īstam laimīgs. Solis ir viegls, kāpieni uz augšu ritmiski un lejā ripo brīnišķīgi. Pat 20 kilometru garais noskrējiens, ar kuru mani baidīja tie paši, kuri baidīja ar 1 500 metru Golgātu, šķiet baudāmākais posms visā skrējienā. Es vairs necīnos, es lidoju un izbaudu trasi par katru samaksāto eiro!

Pēc 53 noskrietajiem kilometriem esmu Champex ēdināšanas punktā. Tā ir milzīga telts ar tādu ēdienu pārbagātību, kas darītu godu jebkurai mājas ballītei. Neticami, taču šajā ultramaratonā mans vēders izrāda pilnīgu sadarbību. Pirmo reizi garo skrējienu laikā es nemokos ar sliktu dūšu un klusām neceru nākamo desmit kilometru laikā izvemties. Esmu divpadsmit stundās apēdis sešpadsmit no līdzpaņemtajām želejām un katrā ēdināšanas punktā alkatīgi turpinu atgūt par dalību samaksātos eiro.

Apriju vismaz 30 krekerus. Nekad nedomāju, ka krekeris var izraisīt tādu atkarību. Turpmāk meklēju tos katrā ēdināšanas punktā. Izdzeru divas krūzes ar buljonu, samaisītu ar franču pastu. Tālāk trīs saujas šokolādes cepumu, 10 arbūza šķēles, 3 melones šķēles un bakhanāliju noslēgumā tieku pie īstas Šveices rakletes ar sieru tieši no karstā grila. Siera virsma ir patīkami sakrokojusies ar brūniem apceptiem punktiņiem un tek uz kartupeļa kā Šveices restorāna reklāmā. Uz Toblerones trijstūrīšiem žēli noskatos, jo ēdināšanas punktā slaistos jau 15 minūtes un vēl neesmu paspējis pat atjaunot dzeramo.

Kamēr pārvelku apakšbikses, zvana Rems. No citiem skrējējiem esmu noskatījis risinājumu, kā delikāti aizsegt priekšpusi, pārvelkot apakšveļu. Izrādās, ka tam paredzēta numura jostiņa. Ģērbjos un vienlaikus priecīgi lielos Remam, ka šoreiz noteikti finišēšu, ka jūtos lieliski, ka man ir 3 stundu laika rezerve pret organizatoru izvirzīto ultimātu, ka tikko uzvilku sausas apakšbikses un manas kājas jūtas tīri svaigas.

Patiesības brīdis sāk iestāties ap 70. kilometru. Pirms tam es, laimes pārņemts, rikšoju lejup pa salijušām meža takām, lepni apdzenot vairāk nekā simts vārguļu. Taču jau noskrējiena beigās sajūtu vieglas sāpes sirds apvidū. Tās nav stiprākas par 1 no 10, un sajūta man pat šķiet pazīstama. Parasti šādas nelielas sāpes man pāriet dažu minūšu laikā, taču šoreiz tās nepāriet. Nākamajos desmit kilometros pieveicu 1 000 metru kāpumu; mans ātrums ir krietni nokrities. Kājas savu darbu dara labi, uzkāpju neapstājoties, sāpes ir niecīgas, taču tās nepāriet. Tas atstāj ietekmi uz manu psihi.

Pie 80. kilometra, ieskrienot ēdināšanas punktā, gandrīz iesperos medicīnas ēkā, kas iekārtota muzejam līdzīgā telpā, taču dežūrmeitenes mani gādīgi novirza uz bufetes pusi. Ak, Jēzu, cik gards ir rozīņu kekss, šķiet, apriju pusi keksa trijās minūtēs. Pa virsu dažas saujas šokolādes cepumu un krekeri, krekeri, krekeri. Ar tēju, protams. Paēdu, pasēžu, sāpes nemazinās. Prāts šajos brīžos ir mans lielākais ienaidnieks, es nespēju izmest no galvas domas par dažu draugu infarktiem un skriešanas leģendu Džefu Brauningu, kuru pirms trīs dienām ar infarktu pa tiešo no trases ar helīti evakuēja uz slimnīcu.

Atgriežoties trasē, vēlreiz dodos garām medicīnas ēkai un, iekšējās balss vadīts, padodos instinktam pavaicāt pēc padoma. Muriel ar starojošu smaidu stāv durvīs, ir ārkārtīgi atsaucīga, aicina iekšā, un dažu minūšu laikā es jau atrodos uz kušetes, pārklāts ar folijas segu un pieslēgts pie EKG aparāta. Kad pārsteigts vaicāju, kur viņiem te gadījies EKG aparāts, Muriel atsmej, ka neesam jau kaut kādos džungļos. Viņa labi runā angliski.

Muriel rūpīgi pēta EKG lenti, un es atbildu uz āķīgiem jautājumiem par savu un radinieku slimību vēsturi, īpaši pievēršoties sirds kaitēm. Uz visiem jautājumiem atbildu noliedzoši. Muriel zvana īstajai dakterei, ir 2:30 naktī. Pēc īsas apspriedes Muriel fotografē EKG lenti visā tās garumā un sūta to dakterei desmit WhatsApp ziņās. Dakteres lēmums – te nepieciešama profesionāla aparatūra. Pēc 15 minūtēm ap manu kušeti jau rosās konsīlijs no septiņiem speciālistiem. Trīs sportiska izskata paramediķi, nokārušies ar alpīnistu karabīnēm, ir atveduši divreiz lielāku EKG aparātu. Muriel ar palīgu vada sarunu, divi pārstāvji no UTMB organizatoriem aizdomīgi vēro. No sejām neko nevaru nolasīt, man pavēl gulēt un negrozīties. Tikām pārējie skrējēji, kuri nevainīgi ienākuši sadakterēt atsistos nagus vai noberztos dibenus, met bažīgus skatus uz mana ar folijas segu pārsegtā ķermeņa pusi. Jaunā EKG lente ir gatava, un nākamās desmit WhatsApp bildes ar Muriel gādību ceļo pie dakteres. Verdikts ir pretrunīgs, taču galējs – nekādas bīstamības manai tālākai eksistencei nav, taču EKG ir kaut kāda maznozīmīga anomālija, un sacensības turpināt man kategoriski aizliegts.

Blakus esošais UTMB pārstāvis ar milzīgām šķērēm no somas nekavējoties nogriež sacensību birku un nošņikā numura apakšējo kreiso stūri. Pēc septiņpadsmit ar pusi stundām un astoņdesmit kilometriem distancē mana CCC benefice ir beigusies. Vēl īsti nesaprotot, kā jūtos, es dodos uz transfēra busu, kas nogādās mani Šamonī.

Piecos no rīta esmu Šamonī, pamodinu Remu ar draugu Teodoru un dodos dušā. Caur atvērto logu no Šamonī baznīcas puses dzirdu nepārtrauktas gaviles CCC finišētājiem. Uz galda stāv CCC krekls ar uzdrukātiem visu dalībnieku vārdiem, kuru man ir nopircis Rems. Man ir pilnīgi skaidrs, ka to mugurā nevilkšu.

Lai kaut kā aizpildītu dienu, ar puišiem uzbraucam La Flégère un ejam skatīties brīnišķīgos Lac Blanc ezerus, kas atrodas 2 350 metru augstumā. Iepriekš, esot Šamonī, man nekad nebija atlicis laika tos apskatīt. No pacēlāja uzkāpjam 450 augstummetrus, un es pārsteigts konstatēju, ka uz augšu kustos pavisam dzīvelīgi.

Nākot atpakaļ, pie pacēlāja izvietotajā kontrolpunktā līdzjutēji gavilē UTMB pilnās distances līderim, kurš lido uz finišu ar mērķi labot trases rekordu. To viņš arī izdara.

Vēl pirms 10 stundām es biju pārliecināts, ka caur šo kontrolpunktu arī es lidošu uz savu finišu. Ir milzīgs besis, ka nefinišēju, taču vienu lietu no šīs distances es sev paņēmu. Es vairs nebaidos no šīs distances un tagad esmu pārliecināts, ka varu finišēt!

Apmēram 12 stundas pēc izstāšanās, skatoties uz aurojošajiem UTMB atbalstītājiem La Flégère, es iekšēji pieņēmu lēmumu, ka tā to neatstāšu. Es šeit atgriezīšos.

2026. gada 30. augustā.